Реферат: Darba tirgus Latvijв
Tiesību zinātnes
Lauris Šulcs
TZ1D7
PASTĀVĪGAIS STUDIJU DARBS
Tautsaimniecībā
Darba tirgus Latvijā
Ievads.
Šajā darbā es aprakstu darba tirgus situāciju
Latvijā. Tā nav viena no labākajām situācijām
Eiropā, pat varētu teikt, ka viena no sliktākajām.
Latvijā ir diezgan liels bezdarba līmenis, arī augstāko
izglītību spēj iegūt tikai tie , kas var atļauties
maksāt par to, jo mūsdienās tas ir dārgs prieks. Protams,
ir arī budžeta grupas, taču to ir pārāk maz un
tās nespēj sagatavot attiecīgo daudzumu augsti
kvalificētus darbiniekus, cik Latvijas darba tirgum ir
nepieciešams.
Arī salīdzinot situāciju ar mūsu kaimiņvalstīm
– Igauniju un Lietuvu, situācija Latvijas darba tirgū ir daudz
nesakārtotāka un sliktāka.
1. Darba tirgus.
Kā jebkurā tirgū, arī darbā tirgū mūs
interesē preces (darba) cena, pieprasījums un
piedāvājums. Mūsdienu ekonomikas teorija par darba cenu
uzskata darba algu. Darba alga (W) uzņēmumam ir šī
ražošanas faktora izmaksas, bet darbiniekam, kurš ir
šī faktora īpašnieks, darba alga ir ienākums, ko tas
gūst, realizējot ražošanas faktoru. Izšķir
nominālo un reālo darba algu.
Nominālā darba alga ir naudas daudzums, ko
strādājošais saņem par savu darbu.
Reālā darba alga ir preču un pakalpojumu daudzums, ko
strādājošais var nopirkt par nominālo darba algu.
Darba tirgum ir dažādas formas:
1. pilnīga konkurence;
2. monopols (arodbiedrība nosaka darba pārdošanas
noteikumus);
3. monopsons (dotajam darba veidam ir tikai viens darba devējs);
4. oligopsons (dažas firmas algo vienādu vai diferencētu
darbu);
5. monopsonistiskā konkurence (daudz firmas pērk
diferencētu darbu).
Pilnīgās konkurences tirgū darba piedāvājumu nosaka
divi faktori:
1. reālā darba alga;
2. darba robežprodukta lielums naudas izteiksmē.
Pieaugot algoto darbinieku skaitam, samazinās darba robežprodukts
naudas izteiksmē. Papildu darbinieku iesaistīšana tiks
pārtraukta, kad darba robežprodukts naudas izteiksmē
kļūs vienāds ar darba algas likmi.
Neskatoties uz to, ka atsevišķu indivīdu darba
piedāvājuma līkne var mainīt savu raksturu, darba
piedāvājuma tirgus līkne parasti ir augoša. Tas ir
tāpēc, ka nozare vai profesija, kurā ievērojami aug darba
alga, kļūst pievilcīga un rodas darba piedāvājums no
citām nozarēm vai profesijām, kur darba alga ir zemāka.
Tirgus līdzsvars iestājas pieprasījuma un piedāvājuma
līkņu krustpunktā (punkts e). Ja darba alga tiks noteikta
augstāka par līdzsvara algu OE, piemēram, OE1, tad
pieprasījums pēc darba būs OL1, bet darba
piedāvājums būs OL4, t.i., piedāvājums
pārsniedz pieprasījumu. Tie, kam nav darba, būs ar mieru
strādāt par zemāku algu, un tas pazeminās arī
strādājošo algas. Samazināsies piedāvājums,
pieaugs pieprasījums. Tādējādi pieprasījums un
piedāvājums izlīdzināsies un iestāsies līdzsvars.
Ja alga tiks noteikta zemāka nekā OE, piemēram, OE2,
tad pieprasījums pēc darba būs lielāks nekā
piedāvājums. Lai piesaistītu darbiniekus, darba devēji
būs spiesti palielināt darba algas. Tādējādi darba
pieprasījums un piedāvājums atkal izlīdzināsies un
iestāsies līdzsvars.
2. Bezdarbs.
Bezdarbs ir situācija, kad darba piedāvājuma apjoms
pārsniedz darba pieprasījuma apjomu. Jēdzieni “bezdarbnieks”
un “nestrādājošais” nav identiski. Cilvēks var
dažādu iemeslu dēļ nestrādāt, bet
viņš nebūs bezdarbnieks. Tajā pašā laikā,
ja kvalificēts speciālists nevar atrast darbu
specialitātē, bet viņam piedāvā kādu citu
mazāk kvalificētu darbu, tad šis cilvēks ir bezdarbnieks.
Ir jāatšķir bezdarba jēdziena ekonomiskā
būtība no tā juridiskās formas. Ekonomista izpratnē
bezdarbnieks ir noteiktas kvalifikācijas darbinieks, kurš
vēlas strādāt par tajā brīdī
dominējošo algu, bet nevar atrast darbu. Bezdarbnieka juridiskais
statuss dažādās valstīs tiek noteikts dažādi.
Latvijas Republikas likums “Par nodarbinātību” par bezdarbnieku
atzīst darbspējīgu, nestrādājošu cilvēku
darbspējīgā vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz
minimālās algas apmērā, kurš neveic
uzņēmējdarbību, meklē darbu un ir
reģistrēts Nodarbinātības valsts dienestā, un vismaz
reizi mēnesī piesakās šajā dienestā.
Ir vairākas bezdarba formas:
Frikcionālais bezdarbs – bezdarbs, kas ir saistīts ar
strādājošo brīvprātīgu darbavietas maiņu un
pagaidu nenodarbinātību.
Strukturālais bezdarbs – Bezdarbs, ko rada izmaiņas
patēriņa preču pieprasījuma un tehnoloģijas
struktūrā.
Cikliskais bezdarbs – bezdarbs, ko rada ekonomikas konjunktūras
izmaiņas.
Sezonas bezdarbs – ir saistīts ar regulārām
atsevišķu nozaru nodarbinātības izmaiņām gada
laikā.
3. Darba alga.
Uzņēmējs cenšas saņemt maksimālo efektu no
viņa iegūtajiem darba pakalpojumiem. Tāpēc tas
nemitīgi meklē darbinieka darba ražīguma
palielināšanas veidus, izmantojot šim nolūkam
“pātagas un medusrauša metodi”. Gala rezultātā
uzņēmēja pūliņu iedarbīgums izpaužas
strādājošo darba apmaksas organizācijā.
Atkarībā no faktoriem, liktiem darba algas aprēķina
pamatā, visi tās daudzie paveidi var būt sagrupēti
divās pamatformās: kā laika darba un gabaldarba alga. Laika
darba alga var būt kā samaksa par stundām, dienām,
nedēļām vai par mēnesi – atkarībā no
aprēķināšanas vienības, t.i., no darba cenas
mērvienības (darba stunda, diena, nedēļa, mēnesis).
Kopējo darba laiku samērojot ar darba daudzumu, par kuru ir
noteikta zināma cena, var aprēķināt darba algu par visu
nostrādāto laiku. Ja, konjuktūras
pasliktināšanās vai citu apstākļu
rezultātā, darba cena ir noslīdējusi uz leju no
sākotnēja tajā ieliktā izdevumu apjoma, kas ir
nepieciešams darbinieka un tā ģimenes locekļu
atražošanai, tad cilvēkam nāksies strādāt
virsstundas, pagarinot savu darba dienu.
Pie masveidīgas virsstundu darba izplatības palielinās
piedāvājums darba tirgū. Tādā veidā
palielinājusies konkurence darbinieku vidū ļaus
uzņēmējam samazināt darba cenu savā firmā. Bet
tas, savukārt, var samazināt pieprasījuma cenu arī darba
tirgū. Pieprasījumu šajā gadījumā
vajadzētu raksturot kā elastīgu.
Laika darba algas tālākās tiešās
pārveidošanās forma ir gabaldarba algas forma.
Gabaldarba algas forma, atšķirība no laika darba algas, dod
iespēju uzņēmējam noteikt zināmu darbinieka darba
intensitātes līmeni.
Tiešā gabaldarba samaksa, kā arī tās
modifikācijas, ir paredzēta pie plašas roku darba
izmantošanas un stimulē, galvenokārt, kvantitatīvu
ražojamās produkcijas palielināšanu.
4. Darba tirgus politika Latvijā.
Tā kā darba tirgus politika ir ekonomiskās politikas
neatņemama sastāvdaļa, tad, mainoties ekonomiskajai
situācijai, mainās arī darba tirgus politikas virzieni,
kā arī darbaspēka pieprasījums un piedāvājums
darba tirgū. Darba tirgus stratēģijai jābūt
saskaņotai ar valsts ekonomisko un sociālo politiku,
tāpēc darba tirgus stratēģijas galvenie mērķi
var tikt dalīti divās daļās:
- nodrošināt notiekošo ekonomikas
pārkārtošanos ar nepieciešamajiem darbaspēka
resursiem: nodrošinot prasības pēc jaunas kvalifikācijas
strādājošajiem, paaugstinot to kvalifikāciju; veicinot
brīvu darbaspēka kustību starp darba meklētājiem un
uzņēmējiem,
- nodrošināt bezdarbniekiem iespējas apgūt jaunus
darba veidus, papildzināšanas, u.c. – lai izvairītos no
sociālās spriedzes un palielinātu iespējas būt
sagatavotiem pastāvīgam darbam.
Patreizējā situācija darba tirgū ir krasi
izmainījusies kopš 1990. gada līdz ar ekonomikas
pārkārtošanos uz pasaules tirgu. Ja līdz 1990. gada
sākumam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā bija
viena no augstākajām pasaulē, kas radās gan republikas
demogrāfiskās situācijas rezultātā, gan ņemot
vērā iedzīvotāju salīdzinoši augsto
vispārējās un profesionālās sagatavotības
līmeni, gan, neapšaubāmi, arī izskaidrojam ar
ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, kur
pilnas nodarbinātības aizsegā tika faktiski realizēts
totālas nodarbinātības princips, kas no vienas puses
ļāva atvirzīt bezdarba problēmu kā neiespējamu,
un no otras puses – radīja strādātāju
neieinteresētību darba rezultātos un darba vietas
sagatavošanā, kā arī kavējas jaunas
tehnoloģijas un darba organizācijas formu ieviešanu.
Atpalikusī tehnoloģija un zemais darba organizācijas
līmenis vispārējas neieinteresētības un
personāla mainības apstākļos spēja uzturēt
pieaugošu vajadzību pēc darbaspēka resursiem, līdz
ar to veicinot arī iedzīvotāju nodarbinātības
līmeņa kāpumu. Ilgstoši saglabājās
iespaidīgs darbaspēka deficīts 80 – tajos gados – ap 25 – 30.
tūkst. cilvēku, taču tas tika mākslīgi
uzturēts, attaisnojot intensīvo migrantu pieplūdi.
Tradicionālo Latvijas darba tirgus stabilitāti ietekmē
tādi apstākļi kā ekonomikas pārkārtošana,
atraisīšanās no padomju laika struktūrām un
sekojošās naudas plūsmas problēmas.
5. Darba tirgus Latvijā šodien.
Ekonomikas attīstības ritenis griežas sekmīgi, ja ir
labas uzņēmējdarbības spējas. Par vienu no
galvenajām attīstības priekšrocībām
Latvijā aizvadītajos gados tika uzskatīts kvalificētais
un samērā lētais darbaspēks. Pēdējā
laikā šādas runas dzirdamas arvien retāk. Septembrī
92.1 tūkstotis cilvēku bija bez darba, tas ir, 7.7 procenti no
ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. 51.2 procenti no visiem
reģistrētajiem bezdarbniekiem ir bez profesionālās
izglītības – viņi ieguvuši vai nu vispārējo
vidējo, pamata vai vēl zemāku izglītību. Lai
arī zemāka par pamatizglītību pagaidām ir diviem
procentiem bezdarbnieku. Starp bezdarbniekiem vismazāk ir cilvēku
ar augstāko izglītību. Tā ka Latvijā ir ļoti
stingra korelācija starp izglītības līmeni un bezdarbu,
un tā pierāda, ka augstākā izglītība ir
kapitāls, kas tiek ieguldīts mūža karjeras izveidē.
Augstskola nevar sniegt visam mūžam pilnīgu drošību,
ka būs darbs, bet tā dod iespēju un prasmi mainīties,
pielāgoties, papildināt zināšanas.
Drīz Latvijā nevarēsim runāt ne par kvalificētu, ne
arī lētu darbaspēku. Nākotnē darba devējam
darbinieka algošana un apmācība izmaksās ļoti
dārgi.
6. Latvijas darba tirgus salīdzinājumā ar citām
reģiona valstīm.
Mūsu kaimiņi – Igaunija, Lietuva – būtībā
pārdzīvo līdzīgas problēmas. Salīdzinot ar
attīstītākajām Eiropas valstīm, piemēram,
Zviedriju un Dāniju, mums problēmas ir asākas, jo ir
raksturīgs ilgstošāks bezdarbs, arī to bezdarbnieku
skaits, kas nav ieguvuši nekādu kvalifikāciju, ir lielāks
nekā Eiropas valstīs. Viņus ir grūtāk iesaistīt
darba tirgū, jo viņi ir imobili, nekustīgi. Mums ir
lielāks gan bezdarbnieku īpatsvars, gan arī bezdarbnieku
jauniešu un bezdarbnieku pirmspensijas vecumā skaits.
Nemobilitāti labi raksturo bezdarba līmenis
reģionālajā skatījumā, īpaši augstais
bezdarbs Latgales reģionā.
7. Latvijas darba tirgus neatbilst tautsaimniecības
pašreizējām prasībām.
Patlaban trūkst informācijas tehnoloģiju darbinieku.
Būvnieki uztraucas, ka nav speciālistu, piemēram,
tāmētāju. Lielākā daļa uzņēmēju
atzīst, ka problemātiski ir ne tikai atrast fiziskā darba
darītājus – nedzērājus, bet arī inženierus.
Vienlaikus augstskolas ir pilnas ar studentiem, šogad tajās
mācās vairāk nekā 100 tūkstoši, taču
tautsaimniecībā trūkst speciālistu, no kuriem
visvairāk atkarīga ilgtspējīga valsts
attīstība. Tiek apmācīts daudz jaunu cilvēku,
diemžēl viņi neder darbam.
Nedaudz vairāk par 100 tūkstošiem studentu pavasarī
beidza akadēmisko mācību gadu. No tiem trešā
daļa – aptuveni 35 tūkstoši – tiek sagatavoti par valsts
budžeta līdzekļiem. Pārējās divas
trešdaļas par studijām maksā paši. Faktiski valsts
var ietekmēt, regulēt vai strukturēt tikai šo vienu
trešdaļu, kam tā dod savus līdzekļus.
Atlikušās divas trešdaļas veido tirgus. Valstī ir 13
privātās augstskolas. Tās galvenokārt ir orientētas
uz lētākām studiju programmām. Nevis sliktākām,
bet lētākām, turklāt tādām
specialitātēm, kur var ātrāk saņemt labu algu.
Tās pārsvarā ir sociālās zinātnes: ekonomisti,
grāmatveži, finansisti, uzņēmēji un tieslietu
speciālisti.
Mazpilsētās, laukos un Rīgā ir atšķirīgs
darba tirgus. Mazpilsētu darba tirgus ir jūtami mobilāks, tur
jaušamas kvalifikācijas uzlabošanās tendences.
Darba tirgū sievietes ir aktīvākas. Par to liecina
sieviešu klubi daudzos pagastos, diemžēl vīriešiem
tādu apvienību nav. Šie klubi nāk klajā ne tikai ar
sociālās ekonomikas, bet arī
uzņēmējdarbības idejām.
“Mēs, uzņēmēji, uzskatām, ka godīgi
maksājam valstij nodokļus, un par tiem vēlamies saņemt
labi sagatavotus speciālistus, kuru strādātprasme un
iegūtās zināšanas būtu pietiekamas, lai,
atnākot pie mums, viņi varētu uzsākt darbu.”[4,35.lpp]
Darba ir maz pat triju Baltijas valstu mērogā
salīdzinājumā ar Eiropu. Ir ierobežots skaits
cilvēku, kas var darboties informācijas tehnoloģiju
nozarē.
“Ja gribam šos dārgos speciālistus, ir jāsadarbojas
visām pusēm. Piemēram, Augstākās
izglītības padome šajā mācību gadā
samazināja studiju vietas skolotājiem un sociālajās
zinātnēs un atdeva informācijas tehnoloģijām.
Normāli būtu, ka valsts dotu papildu vietas.”[4,35.lpp.]
Septiņi procenti augstskolu beigušo kļūst par
bezdarbniekiem. Pēdējā laikā likumdošanas
pārmaiņu dēļ augstskolas beigušie nemaz
nereģistrējas Valsts nodarbinātības dienestā, jo
šiem cilvēkiem vairs nav tiesību uz bezdarbnieku pabalstu.
Finansu resursi ļauj bezdarbniekus skolot četrus līdz
sešus mēnešus.
8. Kā brīvā darbaspēka kustība ietekmēs
Latvijas darba tirgu.
Latviešu mentalitāte ir tāda, ka mums vajag, lai kāds
mūs pagrūž. Mūsu darbaspēks aizies strādāt
uz Eiropu, ja mūsu uzņēmēji nebūs spējīgi
viņiem atbilstoši maksāt. Darba migrācijas
pētījumi liecina, ka vispirms migrē kvalificētie. Bet tagad
sāk migrēt arī nekvalificētais darbaspēks.
Uzņēmēju kopiena Latvijā ir atbildīga par
nacionālo identitāti. Konkrēti – neizlaist menedžmenta
kontroli no savām rokām. Latvijā ir slikti, ka visos
privatizētajos lieluzņēmumos – Lattelekom un citos –
nacionālais menedžments aiziet. Darbinieku noturēšanai
firmā un Latvijā liela nozīme ir arī organizācijā
valdošajam korporatīvajam garam. Tas latviešu mentalitātei
ir būtiski.
Jo vecāks cilvēks, jo vairāk viņam ir
jāmācās, lai noturētos darba tirgū. Daļa no
mūsu vidējā un zemākā līmeņa
speciālistiem ir nopietni apdraudēti. Cilvēki, kas
nestrādā, zaudē ticību rītdienai.
Nobeigums.
Pēc manām domām, valstij vajadzētu
daudzveidīgāk un intensīvāk atbalstīt studentus,
piešķir vairāk finansu līdzekļus augstskolām,
lai studenti nebūtu spiesti tik daudz naudas izdod par mācību
maksām utt. Tādā gadījumā varētu
izglītību iegūt daudz vairāk studentu, ja pašlaik
viens no galvenajiem aspektiem kādēļ tie studenti kuri
varētu studēt, bet nestudē ir tieši finansiālais
aspekts. Tā rezultātā, iespējams, uzlabotos darba tirgus
Latvijā. Varbūt tas neuzlabotos ļoti strauji, taču es
ceru un man ir pamats cerībām ticu, ka ar laiku tas notiktu. Rastos
vairāk speciālistu dažādās nozarēs.
Es uzskatu, ka viss darba tirgus mūsdienās ir atkarīgs no
izglītības un studentiem, jo studēt gribošo un jauno
speciālistu, kuri ir tikai ieguvuši augstāko
izglītību ir ļoti daudz, protams, ka ne visiem ir lemts savu
sapni piepildīt.
Izmantotā literatūra.
1. Nešpors V.,Ruperte I.,Saulītis J. Mikroekonomika.-Dr.oec.V.
Nešpora redakcija, Rīga, 2000.-98-102.lpp.
2. Cīce A. Darbatirgus un bezdarbs pēcsociālisma
Latvijā.//Latvijas ZA Vēstis.- 1995.-Nr.7/8.-59.-68.lpp.
3. Krūzmētra M., Rivža B. Darbaspēka tirgus un
bezdarbs Latvijā: ietekmējošie faktori un sekas.//Latvijas ZA
Vēstis.-1996.-50.sēj.-Nr.3-1.-11.lpp.
4. Tentere G., Bertrands J., Krumbergs O., Rivža B., Tisenkopfs T.,
Niklass M., Šperberga M., Rozenbergs G. Darbs būs elastīgajiem
un mobilajiem.//Kapitāls.- 2001.-Nr.11.-32-40.lpp.
Saturs.
Ievads.........................................................................2
1. Darba tirgus................................................................3
2. Bezdarbs....................................................................5
3. Darba alga..................................................................6
4. Darba tirgus politika Latvijā..........................................7
5. Darba tirgus Latvijā šodien.......................................8
6. Latvijas darba tirgus salīdzinājumā ar citām
reģiona valstīm................................................. 9
7. Latvijas darba tirgus neatbilst tautsaimniecības
pašreizējām prasībām................................
10
8. Kā brīvā darbaspēka kustība ietekmēs
Latvijas darba tirgu............................................... 12
Nobeigums.....................................................................13
Izmantotā literatūra................................................14
Saturs........................................................................15 |
