Реферат: Bezdarbs

Ventspils augstskolas

Pārvaldības nodaļas

II P3.1 studenta Ģirta Poļikova

referāts makroekonomokā

BEZDARBS

Saskaņā ar starptautiskās darba organizācijas standartiem

valsts iedzīvotāji tiek iedalīti ekonomiski aktīvajos un

ekonomiski neaktīvajos. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir

abu dzimumu personas, kas pārskata periodā piedāvā savu

darbu materiālo vērtību ražošanai vai pakalpojumu

sniegšanai. Tie ietver kā civilos ekonomiski aktīvos

iedzīvotājus, tā arī personas, kas dien armijā.

Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji sastāv no

nodarbinātajiem un nestrādājošajiem

iedzīvotājiem. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji ir

abu dzimumu personas neatkarīgi no vecuma, ieskaitot personas, kas

jaunākas par darbspējas vecumu, kuras nevar pieskaitīt ne pie

nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba

meklētājiem (mājsaimnieces, nestrādājošie

invalīdi, mācību un citu iestāžu audzēkņi

un studenti darbspējas vecumā, kas nestrādā un

nemeklē darbu, nestrādājošie pensionāri u.c.).

Tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaitā

ietilpst sabiedriskajā sektorā (valsts iestādēs un

uzņēmumos, sabiedriskajās un reliģiskajās

organizācijās un to uzņemumos,

uzņēmējsabiedrībās ar valsts kapitāla daļu

50% un vairāk) un privātajā sektorā

(uzņēmējsabiedrībās ar valsts kapitāla

daļu līdz 50%, visu veidu

uzņēmējsabiedrībās bez valsts kapitāla

daļas, indviduālajos uzņēmumos, arī zemnieku

saimniecībās, piemājas un personiskajās

palīgsaimniecībās, indviduālajā darbā)

nodarbinātie. To skaitā neietilpst mācību

iestāžu audzēkņi darbspējas vecumā, kas

mācās, bet nestrādā algotu darbu.

Tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju

vidējais skaits tiek aprēķināts, pamatojoties uz

darbaspēka izlases apsekojuma rezultātiem, uzņēmumu

pārskatu datiem, kā arī atsevišķu nozaru statistikas

informāciju.

Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto

nestrādājošo skaitā ietilpst darbspējas vecuma

personas, kas pārskata periodā bija bez darba, aktīvi

meklēja darbu un bija gatavas nekavējoties sākt

strādāt. Saskaņā ar Latvijas Republikas likumu “Par

nodarbinātību” par bezdearbnieku atzīstams darba

spējīgs nestrādājošs Latvijas Republikas pilsonis

vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis

pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai kuram

pasē ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas

kodu, ir darbspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz

minimālās darba algas apmērā, kurš neveic

uzņēmējdarbību, meklē darbu un ir

reģistrēts Nodarbinātības valsts dienestā pēc

pieraksta vietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā

dienestā. Starpību starp nestrādājošo un

bezdarbnieku skaitu veido reģistrētie nestrādājošie,

kuri nav ieguvuši bezdarbnieka statusu vai kuri gaida lēmumu par

bezdarbnieka statusa piešķiršanu.

Ilgstošais bezdarbnieks ir bezdarbnieks, kas darbu nevar atrast

ilgāk nekā 12 mēnešus.

Bezdarba līmenis – nodarbinātības valsts dienestā

reģistrēto un bezdarbnieka statusu ieguvušo īpatsvars

ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā, procentos.

Nestrādājošie darba meklētāji ir visas tās

personas, kas vai nu bija vai nebija reģistrētas

nodarbinātības valsts dienestā, nekur nestrādāja un

nebija pagaidu prombūtnē no darba, aktīvi meklēja darbu

un tā atrašanas gadijumā bija gatavas strādāt.

Kad nacionālais ienākums mainās, mainās arī

nodarbinātības uun bezdarba līmenis. Kopš otrā

pasaules kara beigām bezdarba līmenis paaugstinās.

Bezdarbu dažreiz mēra kā personu skaitu, bet dažreiz to

mēra procentos no visiem darbspējīgajiem. Katra persona, kas

grib un ir spējīga strādāt, bet nav spējīga

atrast darbu, tiek uzskatīta par bezdarbnieku. Bet ne vienmēr

cilvēki, kas nestrādā ir arī bezdarbnieki. Piemēram,

brīvprātīgu bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski

raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika

posmā nav darba spēju piedāvātājs darbaspāka

tirgū. Šī iemesla dēļ “brīvprātīgie”

izslēdzami no to cilvēku loka, kuri varētu kļūt par

potenciālajiem bezdarbniekiem, kas ieskaitāmi aktīvajā

darba armijā. Nav tādas tirgus ekonomikas valsts, kur būtu

vienīgi uzņēmēji. Visur ir darba devēji un darba

ņēmēji, uzņēmēji un algotie darbinieki.

Pēdējo ir krietni vairāk.

Kas tad nestrādā un darba spēku nepiedāvā?

1. Sievietes mātes, kas nolēmušas vismaz līdz

noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē.

2. Sievas, namamātes, kuru vīri spēj ģimeni

pilnīgi nodrošināt.

3. Rantjē, cilvēki, kas nekur nestrādā, neveic

arī pārvaldes funkcijas, bet it labi pārtiek no

noguldījumu un parādzīmju procentiem, vērtspapīru

dividendēm.

4. Zelta jaunatne, kas parazitē uz savu vecāku ienākumu

rēķina.

5. Profesionālas mīļākās vai

mīļākie.

6. Ilgstoši bezdarbnieki, kas zaudējuši ne tikai savu

kvalifikāciju, bet arī cerību un velmi no jauna kļūt

par darba ņēmējiem.

7. Hroniski alkoholiķi, narkomāni, ubagi, visi tie, ko

dēvē par “skrandu proletāriešiem”, kas principā

nevēlas strādāt un piedāvāt savu darbaspēku

darbaspēju tirgū. Sestā un septītā grupa

dažkārt saplūst.

Bezdarba tipi.

Bezdarbu var klasificēt dažādos veidos. To var sagrupēt

pēc cilvēka personīgajām īpašībām,

piemēram, pēc vecuma, dzimuma, iegūtās

izglītības vai etniskās grupas. Bezdarbu var arī

aprēķināt ņemot vērā ģeogrāfisko

izvietojumu, nodarbošanās, pēc bezdarba ilguma vai arī

pēc iemesliem, kāpēc ir bezdarbnieks. Vienmēr nav

iespējams pateikt, kāpēc tieši kāda persona ir bez

darba, bet ir iespējams uzzināt galveno iemeslu bezdarbībai un

sagrupēt šos cilvēkus pēc bezdarba iemesliem.

Cikliskais bezdarbs

Cikliskais bezdarbs ir tad kad reālais GDP ir zem potenciā GDP.

Ciklisko bezdarbu var mērīt kā starpību starb

nodarbinātajām personām un personu skaitu, kurām

vajadzētu būt nodarbinātam pie potenciālās izlaides.

Kad nav cikliskais bezdarbs, neaizpildīto darba vietu daudzums ir

vienāds ar bezdarbnieku skaitu. Šajā situāciju, viss

esošais bezdarbs ir strukturāls vai arī frikcionāls un

bezdarba līmenis ir tāds, kad reālais GDP ir vienāds ar

potenciālo GDP.

Cilvēki, kas ir cikliski bezdarbnieki, grib strādāt pie

esošajām algām, bet nav spējīgi atrast darbu.

Frikcionālais bezdarbs.

Nozīmīgs avots frikcionālajam bezdarbam ir jaunie

cilvēki, kuri piebiedrojās darba spēkam un meklē darbu.

Vēl viens avots ir cilvēki, kuri atstāj darbu. Daži darbu

atstāj, jo viņi ir neapmierināti ar darba

apstākļiem, bet daži tiek atlaisti. Lai kāds būtu

tam iemesls, viņiem ir jāmeklē jauns darbs, kas paņem

arī laiku. Personas, kas ir bezdarbnieki meklējot darbu ir

frikcionāli bezdarbnieki. Normāls darba apgrozījums izraisa

frikcionālo bezdarbu pat tad, kad ekonomika atrodas

potenciālās izlaides punktā.

Strukturālais bezdarbs.

Strukturālā koriģēšana ekonomikā var

izraisīt bezdarbu, kad preču pieprasījuma modelis mainās,

tad arī mainās darba pieprasījuma modelis. Šādu

bezdarbu varētu definēt kā nesaskaņotību starp darba

spēka struktūru un darba pieprasījumu.

Piespiedu bezdarba veidi.

Pievēršoties piespiedu bezdarba veidiem, jāņem

vērā, ka runa ir par tādu bezdarbu, kad darba devējs,

vadoties pēc saviem apsvērumiem, galvenokārt ekonomiskiem,

atbrīvo darba ņēmēju no turpmāko pienākumu

izpildes.

1. Šim raksturojumam atbilst tehnoloģiskais bezdarbs. Jaunas

tehnikas, tehnoloģijas un organizācijas ieviešana padara

noteiktu strādnieku skaitu lieku. Vecā kvalifikācija var

neatbilst jaunām prasībām, bet darbinieku

pārkvalifikācija vienmēr nav iespējama.

2. Struktūras bezdarbs. Nobriedušas izmaiņas

ražošanas un pakalpojumu struktūrā var būt avots

līdzšinējā darba masveidu zaudēšanai.

Izmaiņas Anglijas un citu valstu kurināmā bilancē noveda

pie daudzu šahtu slēgšanas. Bezdarbnieku skaitu

papildināja ne tikai ogļrači, bet arī visas ogļu

nozares ražošanas un sociālās infrastruktūras

darbinieki.

Visai dziļu struktūras krīzi pārdzīvo Latvija.

Nozares, uzņēmumi, kas iepriekšējā gada desmitā

apkalpoja PSRS tautsaimniecības kompleksu, zaudēja savu ekonomisko

nozīmi, pircējus un pasūtītājus. Lielākā

daļa uzņēmumu nebija konkurētspējīgi ne

vietējā, ne Austrumu, ne Rietumu tirgū. Uzņēmumi

apstājās, darbinieki palika bez darba.

3. Cikliskais bezdarbs, kas izpaužās darba

ņēmēja masveida atlaišanā.

4. Bezdarbs, kas saistās ar ārējās konkurences

rezultātu gan eksporta, gan importa jomā

5. Frikcijas bezdarbs var ieilgt, darba ņēmējs

neatkarīgi no aktīviem meklējumiem jaunu darba vietu var

neatrast. Sākotnēji brīvprātīgais frikcijas bezdarbs

var pārvērsties piespiedu bezdarbā.

6. Daļējais bezdarbs, kad darba ņēmējs

strādā nepilnu darba dienu vai nedēļu. Šī

bezdarba forma var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu

7. Slēptais bezdarbs. Šī forma šodien izplatīta

Latvijā, kad faktiski nestrādājošie uzņēmumi

atlaiž strādniekus ilgstošā atvaļinājumā

vai arī juridiski no darba neatbrīvo, bet nemaksā ne algu

darba ņēmējam, ne sociālo nodokli budžetam

8. Pavisam īpatnēja forma ir agrārais bezdarbs. Runa ir

par ģimenēm, kuru īpašumā ir neliels zemes gabals un

kuri to apsaimnieko. Bet visiem ģimenes locekļiem

būtībā naudas nav.

ASV nodarbinātības līmenis ir paugstinājies ļoti

strauji. Piemēram 1958. gadā 68 miljonu amerikāņu bija

nodarbināti. Bet 1998. gadā nodarbināto bija mazliet zem 130

miljoniem. Iemesli tam ir augošais iedzīvotāju skaits

valstī, arī sievietes sāk vairāk strādāt, tas

ir piedāvājuma pusē. Pieprasījuma pusē, rodās

arī daudz jaunas darba vietas. Protams, sektoros, kas nedod nekādu

labumu, darba vietas pazūd, bet toties rodās arī daudzas

jaunas darba vietas. Pat stabilās nozarēs daudzas firmas pazūd

un arī daudzi jauni uzņēmumi tiek dibināti. Neto

palielinājums nodarbinātībā ir starpība starp

visām zaudētajām darba vietām un darbavietām, kas ir

nākušas klāt.

Izmaiņas bezdarbā

Astoņdesmito gadu sākumā bezdarba līmenis bija ļoti

augsts. Šis līmenis bija nemainīgi augsts daudzās

attīstītās valstīs un sāka kristies tikai

dekādes otrā pusē, bet arī ļoti lēni.

Ir divi bezdarba izmaksu veidi. Pirmais ir zaudējumi izlaidē, tas

ir ja bezdarbnieks grib un ir spējīgs strādāt, bet nevar

atrast darbu, tātad viņš ir resurss, kas netiek izmantots un

izlaide, kas nav saražota ir zaudēta. Un otrais ir zaudējumi,

ko bezdarbnieki nodara valstij, tas ir bezdarbnieki saņem pabalstus par

neko nedarīšanu un tas nes zaudējumus valstij.

Darba tirgus plūsmas.

Mēs zinam, ka daudzas darba vietas tiek likvidētas katru gadu, bet

to vietā rodās arī daudzas jaunas darba vietas un rodās

jaunas firmas, kuras arī piedāvā jaunas darba vietas. Parasti

darba tirgū skatās uz kopējās nodarbinātības un

bezdarba ainu, retāk nekā uz darba vietu

iznīcināšanu un jaunu darba vietu radīšanu. Tas

ļoti bieži var novest pie nepareiziem secinājumiem.

Piemēram, 1996. gada decembrī bezdarba līmenis ASV bija 5.3

procenti, bet 1997. gada decembrī bija 4.7 procenti. Ši

izmaiņa parāda, ka nodarbinātības līmenis

palielinājās par 2.9 miljoniem, bet tajā pat laikā darba

spēks palielinājās par 2.1 milijonu cilvēku. Tātad

īstenība bezdarba līmenis īstenībā

pazeminājās par 800,000. Tas parāda, ka būtu

kļūdaini uzskatīt, ka bezdarba līmenis

pazeminājās par sešām desmitdaļām no procenta.

1997. gadā katru mēnesi vidēji 4 miljoni bezdarbnieki atrada

darbu. Tajā pašā laikā tikai mazliet vairēk

nekā 3.9 miljoni kļuva par bezdarbniekiem. Un gada laikā

ši starpība panāca, ka bezdarbs samazinājās par

800.000.

Minimālā darba alga un bezdarbs.

Arodbiedrības parasti aktīvi cīnās par

minimālās darba algas noteikšanu un tās

palielināšanu, bet monetārisma teorijas censoņi

vēršas pret minimālās algas deklarēšanu.

Iebildumi ir divi: pirmkārt, darba algas līmenis pēc darba

devēja un darba ņēmēja brīvas vienošanās.

Tās pamats – darbaspēkā piedāvājuma un

pieprasījuma samērs, tātad tirgus mehānisms bez

adminstratīvām stutēm; otrkārt, minimālā darba

alga palielima bezdarbu. Pierādījums šādai tēzei

balstās uz atziņu, ka augstāka darba alga samazina

pieprasījumu pēc darbarokām, tātad veicina bezdarba

pieaugumu, augstāku bezdarba normu. Izvirzās jautājums,

kāpēc daudzās attīstītās tirgus ekonomikas

valstīs arodbiedrības bezdarba mazināšanas

nolūkā neizvirza prasību atcelt adminstratīvi noteikto

minimālo darba algu?

Šinī problēmā arodbiedrības saduras ar dilemmu:

augstāka darba alga vai lielāks bezdarbs. Jautājums

skatāms kompleksi. Minimālā darba alga ir visas algu

sistēmas līmeņa pamatu pamats. No šī

minimālā lieluma atkarīgs daudzu darba ņēmēju

izpeļņas lielums.

Bezedarba sekas

Bezdarbs visupirms nozīmē, ka netiek pilnībā izmantots,

daļēji paliek dīkā “cilvēciskais kapitāls”,

viens no aktīviem ražošanas resursiem. Tādējādi

reālais kopprodukts ir mazāks par potenciālo, kas samazina

iedzīvotāju patēriņa un uzņēmējiem

investīcijas iespējas. Pastāvot ilgstošam bezdarbam, tiek

zaudētas darba iemaņas un kvalifikācija. Rodas neatgriezeniski

tautsaimnieciski zaudējumi lielos apmēros.

Vislielākais cietējs ir pats bezdarbnieks, viņa ģimene.

Diendienā no rīta celties ar apziņu, ka tev nav jāiet

darbā, ka tavas darba iemaņas, zināšanas,

kvalifikācija nav sabiedrībai vajadzīgas, tas morāli

nospiež cilvēku, negatīvi iespaido bezdarbnieka psihi,

gaisotni ģimenē. Nemitīgi moka jautājums, “ko diena

nākamā mums sola”, neziņa, kad bezdarbs beigsies. Rodas

problēmas ar bērnu maksas izglītošanu. Tā ir

realitāte, ka tirgus ekonomikas apstākļos cilvēki

visvairāk baidās no bezdarba morālu apstākļu

dēļ.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka līdz

1999.gada 1.oktobrim valstī reģistrēti 116,7 tūkst.

aktīvi darba meklētāji (1999.g. 1.septembrī – 120,0

tūkst.). Par bezdarbniekiem atzīti 114,3 tūkst. cilvēku,

jeb 9,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (1999.g.

1.septembrī - attiecīgi 117,6 tūkst. un 9,8%). 1998.gada

1.oktobrī valstī reģistrēti 97,1 tūkst. aktīvi

darba meklētāji, bet par bezdarbniekiem atzīti 92,9

tūkst.

Joprojām vairāk nekā puse no bezdarbnieku kopējā

skaita (58%) ir sievietes. Ilgāk nekā gadu darbu nevarēja

atrast 31,4 tūkst. cilvēku (1998.gada 1.oktobrī – 29,1

tūkst.). Salīdzinot ar 1999.gada 1.janvāri ilgstošo

bezdarbnieku skaits ir pieaudzis par 2,1 tūkst. cilvēku.

1999.gada janvārī bezdarbnieka statuss tika piešķirts

10,7 tūkst. cilvēku, februārī – 10,5 tūkst.,

martā – 11,7 tūkst., aprīlī – 10,0 tūkst.,

maijā – 9,0 tūkst., jūnijā – 9,1 tūkst.,

jūlijā – 9,4 tūkst., augustā – 8,8 tūkst.,

septembrī –9,2tūkst.

Bezdarbnieka statusu septembrī zaudējuši 12,7 tūkst.

cilvēku, no tiem 38,1% atraduši darbu paši vai ar

Nodarbinātības valsts dienesta palīdzību, bet 55,4% to

zaudējuši, jo nepildīja likumdošanā paredzētos

bezdarbnieka pienākumus.

Visaugstākais bezdarba līmenis 1999.gada 1.oktobrī bija

šādos valsts rajonos: Rēzeknes rajonā – 29,0%, Balvu –

23,6%, Krāslavas – 23,4%, Preiļu – 22,7%, Daugavpils – 20,8%,

Ludzas – 19,8%, Liepājas 14,8%, Jēkabpils – 14,5%. Tāpat

kā iepriekš arī 1999.gada 1.oktobrī vairāk nekā

puse bezdarbnieku (53%) bija vecumā no 30 līdz 50 gadiem, bet

gandrīz katrs septītais bezdarbnieks (15%) bija jaunietis līdz

25 gadiem. Tikai 8% bezdarbnieku nav iepriekšējās darba

pieredzes. Bezdarbnieku sadalījums pa profesijām liecina, ka

visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršo

profesiju pārstāvji, kuru pamatuzdevums ir veikt

nekvalificētus darbus karjeros, būvniecībā,

lauksaimniecībā, medniecībā, zvejniecībā,

rūpniecībā un citur - 29,2 tūkst. cilvēku jeb 26% no

kopskaita. Savukārt vismazāk bezdarbs skāris augstākas

kvalifikācijas profesiju grupu – likumdevējus, valsts amatpersonas

un vadītājus – to skaits ir tikai 3,2 tūkst. cilvēku, kas

veido 3% no bezdarbnieku kopskaita. Būtiski nav mainījies

bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības līmeņa –

tikai 7% bezdarbnieku ir augstākā izglītība.

Visvairāk bezdarbnieku - 31% ir ar vidējo vispārējo

izglītību, bet ar pamata vai nepabeigtu pamatizglītību -

23%. Tas liecina, ka augstāko izglītību ieguvušie

spēj labāk orientēties situācijā un var vieglāk

atrast darbu. 1999.gada 3.ceturksnī ar Nodarbinātības valsts

dienesta norīkojumu uz profesionālo apmācību vai

pārkvalificēšanos bija nosūtīti 0,4 tūkst.

cilvēku, bet algotos pagaidu sabiedriskajos darbos iesaistīti 3,4

tūkst. cilvēku.

Valsts sociālās apdrošināšanas fonda

informācija liecina, ka 1999.gada septembrī tiesības

saņemt bezdarbnieka pabalstu bija 48,1 tūkst. cilvēku jeb 41%

no bezdarbnieku kopskaita. 1999.gada septembrī bezdarbniekiem

piešķirti izmaksai pabalsti kopumā par 2,30 milj. latu jeb

vidēji vienam bezdarbniekam - Ls 47,81.

BEIGAS

Izmantotā literatūra: Georgs Libermanis “Makroekonomikas teorija un

Latvijas attīstības problēmas II”

Centrālā Statistikas Biroja dati